Rīga dimd.

Kādu brīdi sēdēju un klausījos pilsētas skaņās.

Rīga ir darbīga.
Rīga ir nervoza.
Rīga nemāk apstāties.
Viņai bail, viņa kautrējas apstāties.
Rīga nezina mulsumu, nepazīst mieru,
n e g r i b.

Rīga ir skolotāja,
skaņa,
acs,
cigarete,
māte,
akmens,
saraukta piere,
pavirša labsirdība.

Rīga neguļ, viņai bail aizmigt, bail nokavēt īsto brīdi, pat ja nezina, kur, kad, kāds tas brīdis pienāks, vai vispār pienāks, un ja tomēr, tad kas tad galu galā būs un ko tas brīdis nesīs.
Neguļ.
Baidās.

Viņa dimd, viņa nemitīgi dimd. Rūcoša, sanoša, spiedzoša, kliedzoša gan aiz sāpēm, gan priekiem, viņa pat uz sekundi neapstājas. Bailēs, ka būs gatava, bailēs, ka aizmirsīs, bailēs, ka nepaspēs, viņa dimd.

Bailēs. Rīga dimd bailēs.

Rīga dimd.